Pohjola ir sena un poētiska Somijas nosaukuma forma, kas burtiski nozīmē "Ziemeļu zeme" vai "Ziemeļvalsts". Tas ir dziļi iesakņojies somu mitoloģijā un folklorā, apzīmējot mītiskas, bieži vien aukstas un noslēpumainas zemes ziemeļos.
Dziesmā šis vārds tiek izmantots, lai aprakstītu Somijas skarbo, bet skaisto dabu un somu tautas izturību. Tas ietver gan ģeogrāfisko atrašanās vietu, gan kultūras identitāti, kas veidojusies šajos apstākļos.
Olli Halonena dziesma “Pohjola” ar skarbu humoru stāsta par dzīvi Somijas ziemeļos. Viss sākas ar purvu, lāpstu un Jusi: “Aluks oli suo, kuokka Jussi” [Sākumā bija purvs, kaplis un Jusi]. Šeit dzīve nav izskaistināta: salna iznīcina labību, tumšajā ziemā gaida vasaru, bet Jāņus svin pat slapjā sniegputenī. Somi tiek raksturoti kā “katajainen kansa” [kadiķa tauta], kas grūtību priekšā neatstāj savas mājas, lai gan sapņo aizbraukt uz Spāniju un laimēt loterijā. Dziesmas doma ir vienkārša un ļoti somiska: pat pilns laimests cilvēku nepārvērstu par kādu citu, jo māju koki un zeme paliek savējie.
Piedziedājumā skan izaicinošs “antaa tulla vaan” [lai tik nāk], un aukstums nespēj uzvarēt pat “mun Corollaan” [manu Corollu]. Toyota Corolla šeit ir ikdienišķs, mazliet komisks izturības simbols. Dziesma smejas par paradumu pie ārsta doties tikai tad, kad “verta kustaan” [čurā asinis], par melno humoru, zvērestiem un alkoholu, taču arī atgādina: “Välil kaadutaan, mut aina noustaan uudestaan” [reizēm nokrītam, bet vienmēr atkal pieceļamies]. Somijas vasaru te lamā, ziemas tumsu nolād, pēc dienvidu ceļojumiem tomēr atgriežas mājās. Tāpēc piedzimšana Pohjolā ir reizē “siunaus kirous” [svētība un lāsts], un dziesma šo pretrunu pasaka skaļi, ar smaidu un lielu spītību.