Sankarihauta tieši tulkojas kā "varoņu kaps". Tas ir spēcīgs un episks vārds, kas lieliski atspoguļo dziesmas tēmu par varonību, upurēšanos un piemiņu.
Dziesmas kontekstā tas norāda uz vietu, kur atdusas drosmīgi kritušie, un simbolizē viņu mūžīgo mantojumu. Tas nav ikdienišķs vārds, padarot to par īpaši interesantu izvēli, lai iedrošinātu mācīties šo dziesmu.
Šī Moonsorrow dziesma no Somijas klausītāju ieved izpostītā ciemā: jumti liesmo, zemi klāj tuvinieku asinis, un daudzi jau ir ceļā uz Tuonelu, somu mītu mirušo valstību. Tad ierodas karotājs, kurš savāc sev apkārt gandrīz sakautus ļaudis. Viņa dusmas ir tik spēcīgas, ka viņš viens pats satricina nežēlīgo pretinieku un samin zem sevis ap simt ķermeņu. Rinda „Vaan he viel' ei veisi häntä mukanaan” [Taču viņi vēl nespēs viņu paņemt sev līdzi] pasaka galveno: šis cilvēks atsakās mirt kopā ar pārējiem.
Dziesmas vidū viss kļūst par kaujas saucienu: „Miekanterät vapauttakaa” [Atbrīvojiet zobenu asmeņus] un „Kostuttakaa kylmää rautaa” [Samitriniet auksto dzelzi]. Nav nekādas atkāpšanās, pat vairogi tiek pieminēti ar izsmieklu: „Pelkurit jo perääntykää!” [Gļēvuļi, tagad atkāpieties!] Tomēr arī varonis beidzot nonāk pie sava laika, zobens rokā, un viņa brāļi ir viņam līdzās. Noslēgums viņu pārvērš par leģendu: neelastīgs vīrs turpina dzīvot teikās. Somu vārds „sankarihauta” nozīmē „varoņa kaps”, tāpēc dziesmas nosaukumā uzvara un nāve stāv pavisam tuvu viena otrai.