Lampare ir itāļu vārds, kas apzīmē zvejas laivas, kuras izmanto spilgtas gaismas, lai pievilinātu zivis naktī. Tas nav ikdienišķs vārds, kas padara to interesantu un unikālu.
Dziesmā šis vārds rada poētisku kontrastu starp varoņa sapņiem par Amerikas spožajām gaismām un realitāti, ko viņš redz jūras vidū – tikai zvejas laivu gaismas. Tas simbolizē ilūziju un realitātes sadursmi.
Lūcio Dalla dziesma "Caruso" ir kā ceļojums cauri jūtām, kas savijas ar skaistām ainavām. Dziesma sākas ar ainu, kur jūra mirdz un vējš pūš, vīrietis apskauj sievieti uz vecas terases, skatoties uz Surrento līci. Viņš ir raudājis, bet tad atkal sāk dziedāt.
Viņa dziesma ir par mīlestību, kas ir tik spēcīga, ka tā ir kā ķēde, kas "kausē asinis vēnās" ("È una catena ormai Che scioglie il sangue dint'e vene sai"). Viņš redz gaismas jūrā un domā par Ameriku, bet tās ir tikai zvejnieku laivu gaismas. Mūzikā viņš jūt sāpes, bet, ieraugot mēnesi, pat nāve šķiet salda. Viņa skatiens sastopas ar meitenes zaļajām acīm, un pēkšņi asara liek viņam justies kā slīkstošam. Dziesma runā par to, kā māksla var mainīt realitāti, bet patiesas jūtas, kā divas acis, kas uz tevi skatās, liek aizmirst vārdus un sajauc domas. Beigās viņš atkal sāk dziedāt, jo, lai gan dzīve beidzas, viņš jūtas laimīgs.
Lucio Dalla bija dziedātājs un dziesmu autors no Itālijas, kurš bieži spēlēja arī klarneti un klavieres. Viņa karjera sākās 60. gados, un viņš ātri kļuva atpazīstams ar savu neparasto vokālu un daudzpusīgo stilu.
Dalla ir vislabāk pazīstams ar dziesmām, kas spilgti attēlo ikdienas dzīves ainas un stāstus. Viņa repertuārā ir tādi darbi kā "Caruso", "4/3/1943" un "Anna e Marco", kas ir kļuvuši par nozīmīgu daļu no itāļu mūzikas. Viņa mūzika dažkārt bija rotaļīga, citreiz dziļi aizkustinoša, bet vienmēr ar savu īpašo piegaršu.