Bråddjup burtiski tulkojas kā "dziļa aiza" vai "beztiesības bezdibenis". Tas ir spēcīgs vārds, kas nav bieži sastopams ikdienas sarunās vai dziesmās.
Šajā dziesmā tas tiek izmantots metaforiski, lai aprakstītu vietu, kur beidzas viņu pasaule, simbolizējot pēkšņu un dramatisku beigu sajūtu. Tas piešķir dziesmai dziļumu un emocionālu svaru.
“Allt Har Sin Tid” jeb “Visam ir savs laiks” ir dziesma par robežbrīdi, kad viena dzīves daļa šķiet beigusies, bet nākamā vēl nav sākusies. Tās sākumā debesis maina krāsu “Från svartnat silver till rött guld” [no nomelnējuša sudraba uz sarkanu zeltu], kamēr vasaras beigu lietus līst pār Karlbergu, Stokholmas apkaimi. Dziesmas cilvēks dodas pāri tiltam uz Fridhemsplan, un Stokholma kļūst par “vår slutstation, vårt mål” [mūsu galastaciju, mūsu mērķi]. Viņš atzīst: “Förlåt för allt jag aldrig sa” [piedod par visu, ko es nekad nepateicu]. Tā ir ļoti konkrēta, klusa atvainošanās, nevis liela runa.
Tad dziesma pāriet gandrīz kā dzīves noteikumu sarakstā: “En tid att bygga upp, en tid att riva ner” [laiks celt un laiks nojaukt], “En tid att gråta, en tid att le” [laiks raudāt un laiks smaidīt]. Vārdi “Allt har sin tid” [visam ir savs laiks] atkārtojas kā atgādinājums, ka gan šaubām, gan cerībai, gan zaudēšanai, gan mīlestībai ir sava vieta. Taču dziesma nav mierīga pamācība vien. Tajā ir smaids, kas nogalina, precīzi trāpījumi sirdī un izaicinošs “Ingen tar oss levande” [neviens mūs dzīvus nedabūs]. Limuzīns tukšgaitā gaida, “det ljuva livet väntar inte” [salda dzīve negaida], bet mirušās zvaigznes mirdz kā dimanti. Visbeidzot mīļotais cilvēks tiek saukts par labāko draugu un visvairāk mīlēto uz Zemes, kamēr dziesmas “es” atzīst, ka ir apmaldījies kosmosā, kurš ir milzīgs. Skaista un mazliet absurda kombinācija: ļoti tuvs cilvēks tepat blakus un vienlaikus sajūta, ka esi bezgalīgi tālu.