Vārds "fanaberie" latviski nozīmē "kaprīzes" vai "dīvainības". Tas nav ikdienišķs vārds, kas padara to interesantu un neparastu.
Dziesmas kontekstā tas tiek lietots, lai aprakstītu atkārtotas, varbūt pat bezjēdzīgas, dīvainības vai ieradumus, kas atkārtojas attiecībās, neskatoties uz sāpēm. Tas piešķir dziesmai dziļāku nozīmi par attiecību sarežģītību.
Karolinas Staņislavčikas dziesma “Cliché” ir par attiecībām, kurās abi cilvēki atkal un atkal nonāk vienā un tajā pašā strupceļā. Stāstītāja jūtas izsmelta: „Czuję że zabierasz ze mnie siłę” [Es jūtu, ka tu man atņem spēku], tomēr viņa vēlreiz dod otram „kredītu” jeb vēl vienu iespēju. Otrs cilvēks klusē, bet, kad beidzot runā, atkārto tukšu frāzi. Poļu vārds cliché nozīmē klišeju, banālu un pārāk bieži dzirdētu izteicienu. Tāpēc rinda „Gadasz banał frazes cliché” [Tu runā banālu, klišejisku frāzi] skan gandrīz kā ass acu pārmetiens: šajā sarunā vairs nav nekā jauna vai patiesa.
Dziesmas tēli kļūst arvien drūmāki: viņu „stikla mājai” ir pamati no tukšām domām, vecie kopīgie attēli izbalē, bet klusa straume viņus nepārtraukti nes lejup. „Bo dla nas przestał grać ostatni takt” [Jo mums vairs neskan pēdējais takts] pārvērš attiecības par dziesmu, kas jau ir beigusies, lai gan abi vēl turpina to atkārtot. Īpaši trāpīgs ir piedziedājuma atkārtojums „My tacy sami” [Mēs atkal esam tādi paši]: viņi zina, ka atkārto tās pašas kaprīzes un tās pašas kļūdas, tomēr nespēj izkļūt no šī cikla. Dziesma ir par nogurumu no sarunām, kurās skan daudz vārdu, bet arvien mazāk jēgas.