Pukinkonttia ir interesants vārds, kas tulkojumā nozīmē "Ziemassvētku vecīša maisu". Tas ir saliktenis no "pukki" (āzis, bet šajā kontekstā Ziemassvētku vecītis) un "kontti" (maiss vai konteiners).
Dziesmā tas parādās rindā "Pukinkonttia naapuri piilottaa" (Kaimiņš slēpj Ziemassvētku vecīša maisu), radot jauku un noslēpumainu Ziemassvētku noskaņu. Tas nav ikdienišķs vārds, un tā specifiskums padara to par lielisku izvēli, lai piesaistītu uzmanību un rosinātu interesi par dziesmu.
Šī dziesma, "Tule Meille Jouluksi" (Nāc pie mums Ziemassvētkos) no somu mākslinieces Jenni Vartiainen, ir sirsnīgs aicinājums ikvienam, kurš Ziemassvētkos varētu justies vientuļš. Iedomājies šo ainu: kamēr visi citi stāv rindās veikalos, tev ir laiks, bet nekādu ielūgumu nav. Dziesma atklāti runā par šo sajūtu, sakot: "Ei kutsua tuu tänä vuonnakaan / Liian erilainen ei vain mahdu mukaan" [Šogad atkal nav nekādu ielūgumu / Pārāk atšķirīgs vienkārši neiederēsies].
Dziesma piedāvā risinājumu šai vientulībai, aicinot pievienoties viņiem svinībās. Viņi pat apsola: "koristellaan muovikuusi / Metsästetään manteleita" [izrotāsim plastmasas eglīti / Medīsim mandeles]. Tas ir tik jauki un vienkārši! Galvenais vēstījums ir skaidrs: "Ei enää tarvi jäädä yksin / Ollaan perhe hetken aikaa" [Vairs nav jāpaliek vienam / Būsim ģimene uz brīdi]. Tas ir atgādinājums, ka pat tad, ja jūties atstumts, vienmēr ir kāds, kas par tevi rūpējas un vēlas tevi redzēt. Dziesma pat min, ka "Kaikki sydämissään tietää / Sun tyhjää tuolia ei pysty täyttämään" [Visi savās sirdīs zina / Tavs tukšais krēsls nevar tikt aizpildīts], kas liecina par to, cik ļoti tu pietrūksti. Tā ir mīļa dziesma, kas atgādina par kopības siltumu svētku laikā.