Vārds "aarniopuut" ir saliktenis, kas apvieno "aarnio" (senatne, dārgums, relikvija) un "puut" (koki). Tas apzīmē ļoti vecus, majestātiskus kokus, kas bieži atrodami senos, neskartos mežos.
Dziesmas kontekstā tas rada spēcīgu un poētisku tēlu par Karēlijas mežu dziļumu un noslēpumainību, kur stāv šie "senie koki", piešķirot ainavai mītisku un cēlu raksturu. Tas nav ikdienišķs vārds, kas padara to interesantu un atmiņā paliekošu.
Šī dziesma ir kā ceļojums uz Karēliju, Somijas un Krievijas robežreģionu, kas slavens ar savu dabu un mežiem. Tā ir pilna ar ilgošanos pēc dzimtenes un dabas skaistuma. Dziesma sākas ar mierīgu dabas aprakstu: “Jo Karjalan kunnailla lehtii puu, Jo Karjalan koivikot tuuhettuu” (Jau Karēlijas pakalnos lapo koki, Jau Karēlijas bērzu birzis kļūst kuplākas), un dzeguze tur dzied, vēstot par pavasari. Tas ir aicinājums atgriezties mājās, kur dvēsele atrod mieru.
Dziesmas gaitā mēs nonākam dziļāk mežā, kur var sajust dabas spēku un varenību. Tā ir vieta, kur var būt brīvs un spēcīgs, kā meža dēls. Dziesma pat ietver vēlmi cīnīties ar lāci Tapiolas (somu mitoloģijas meža dievības) laukā: “Karhun kanssa painii lyön” (Ar lāci cīnos). Tā ir himna dabai, brīvībai un spēkam, kas nāk no meža. Tā ir lieliska izvēle, ja vēlies sajust somu dabas un mītiskās pasaules garu!