Klaffsa ir neparasts, tēlains zviedru darbības vārds, kas nozīmē neveikli brist vai šļakstīties pa dubļiem un slapju zemi. Dziesmā tas raksturo orientēšanos purvā: “Klaffsa i en myr” jeb “brist pa purvu”, radot komisku un viegli atmiņā paliekošu ainu.
„Leif” ir jautra un pārspīlēta dziesma par orientēšanos, kur sporta piedzīvojums ātri pārvēršas haotiskā izdzīvošanas stāstā. Zviedru vārds orienterare nozīmē „orientierists”, bet orientera ir „orientēties”. Leifs skrien pa dubļiem, akmeņiem un celmiem, mēģina atrast kontrolpunktus un pat var apmaldīties istabā. Rinda „Springa fast i lera” [Skrien ātri pa dubļiem] izklausās enerģiski, taču drīz seko daudz muļķīgākas briesmas: viņš var atsist galvu pret egli, ieskriet alnim, iekrist purvā vai kļūt par lāča maltīti. Īpaši smieklīgs ir kontrasts starp sporta nopietnību un pilnīgu neveiklību.
Dziesmā parādās arī Egons un viņa tēvs ar bērniem, kuriem draud noslīkšana ezerā. Tas ir tik absurdi pārspīlēts, ka drūmie vārdi kļūst par melnu joku, nevis reālistisku stāstu. Orientieristi steidzas „stämpla rätt” [pareizi atzīmēt kontrolpunktu], brien pa purvu līdz vemšanai un beigās pat nevar atrast pēdējo kontrolpunktu. Noslēgumā visi sauc „Leif” [Leif] un dzied par viņa orientēšanos. Dziesmas prieks ir vienkāršs: Leifs skrien ar lielu pārliecību, bet mežs viņam sagādā arvien jaunus, smieklīgi pārspīlētus negadījumus.