Vārds "залицятися" nozīmē "aprecēties" vai "izrādīt uzmanību romantiskā veidā". Tas ir interesants vārds, jo tas nav ikdienišķs vārds, ko dzird katrā dziesmā.
Dziesmā tas tiek lietots, lai aprakstītu, kā visi vēlas izrādīt uzmanību meitenei, bet viņa ir "kaitīga un dzeloša kā akācija", kas piešķir vārdam rotaļīgu, bet arī nedaudz sarežģītu nozīmi.
Šī dziesma ir par pievilcīgu, bet sāpīgi asu cilvēku, no kura grūti aiziet. Piedziedājumā viņš viņu sauc par „цяця” [skaistulīti, smalku dāmu] un saka: „Сто із десяти, ніжність, грація” [simts no simts, maigums un grācija]. Visi grib viņai tuvoties, taču viņa ir „врєдна і колюча, як акація” [nejauka un asa kā akācija]. Salīdzinājums ar akāciju ir asprātīgs: zieds un skaistums pievelk, bet ērkšķi liek uzmanīties. Vārds „залицяться” nozīmē aplidot vai mēģināt bildināt, tāpēc dziesmā jūtama gan sajūsma, gan brīdinājums.
Kad šī sieviete aiziet, debesis kļūst apmākušās, bet viņa vārsti vēlas aizsūtīt savus dzejoļus pa ielām, lai tie sasildītu un dziedētu „побиті душі” [ievainotas, salauztas dvēseles]. Viņš mēģina aizmirst, tomēr atceras katru skatienu un soli. Vēlāk viņa saka „забудь” [aizmirsti] un „стоп” [beidz], bet viņam paliek aukstas naktis, asaras, kas it kā sasalst rētās, un smaga atziņa: šī mīlestība nav pelnīta laime. Dziesma ir tieša, mazliet ironiska un reizē ļoti tēlaina, īpaši brīdī, kad skaistā „akācija” izrādās arī tā, kas sāpīgi sadur.