Вселенная nozīmē "visums". Tas ir liels un poētisks vārds, kas apzīmē visu, kas pastāv, un to reti dzird ikdienas sarunās vai katrā dziesmā.
Šajā dziesmā Basta to izmanto, lai aprakstītu savu mīļoto personu kā savu "Visumu", uzsverot viņas milzīgo nozīmi un ietekmi viņa dzīvē. Tas ir spēcīgs veids, kā izteikt dziļas jūtas un pieķeršanos.
Šī ir dziesma par attiecībām, kurās divi cilvēki joprojām viens otru ļoti stipri ietekmē, bet vairs nespēj būt kopā. Atkārtotais lūgums «Прошу тебя только себе не лги» [“Lūdzu, tikai nemelo pats sev”] skan kā prasība beidzot atzīt patiesību: «Ты пол меня, я пол тебя, но мы не целое» [“Tu esi puse no manis, es esmu puse no tevis, bet mēs neesam viens veselums”]. Viņi nav ne draugi, ne ienaidnieki. Vienlaikus viņš sevi sauc par otra cilvēka trūkumu, bet otru par savu Visumu. Skaista un mazliet nežēlīga pretruna: šis cilvēks viņam nozīmē visu, taču kopā viņi nedarbojas.
Dziesmas tēls ir pilns ar šķiršanās haosu. Viņš jau stāv pie durvīm, “nogriež enkurus” un saka, ka vainošanai ir beidzies limits. Attiecībās uzkrājas dusmas un pārmetumi: viens “laiž virsū suņus”, otrs jūtas vājš, bet strīds vairs neko neatrisina. Īpaši trāpīga ir aina «Ты дуешь на угли, но вечная мерзлота» [“Tu pūt uz oglēm, bet tur ir mūžīgais sasalums”]: viens cenšas atkal iekurt tuvību, tomēr starp viņiem paliek aukstums. Otrajā pantā parādās Parīze, lēciens no jumtiem un “brazīliešu ziepju seriāls”, tāpēc šķiršanās reizēm izklausās gandrīz teatrāla un pārspīlēta. Tomēr beigās paliek ļoti vienkārša atzīšanās: «Скучаю без тебя, моя Вселенная» [“Man tevis pietrūkst, mans Visums”].